Mans ego jau mani mudina rakstīt tikai labās lietas un pēc iespējas parādīt sevi pozitīvā gaismā, bet centīšos to nedarīt. Nevar teikt, ka esmu baigi izgāzies, bet līdzīgi kā tie cilvēki, kas neseko savam mērķim, esmu atradis kaudzi ar attaisnojumiem savai pasivitātei un noiešanai no pareizā ceļa... (Tomēr neesmu zaudējis ticību cīņai!) Pašreiz es svārstos starp prastu naudas pelnīšanu (mietpilsonisku dzīvi) un manu mūžīgo ideālistisko dzinuli izdarīt ko vairāk (uzlabot, mainīt savu dzīvi un apkārtējo pasauli, Sistēmu..).
Es patiešām nezinu kā sevi piespiest mainīties, lai panāktu savus mērķus. Esmu pārāk slinks un nereti pārāk noguris. Man vajag kādu stimulu, bet nevaru to pagaidām atrast. Arvien vairāk tiek sastapti tieši pretargumenti un es pašreiz attīstos par lēnu priekš manām ambīcijām.
No 13.09. līdz 18.09. pie manis Lüneburg'ā bija atbraucis mans labākais draugs Edgars. Es biju priecīgs, ka viņš atbrauca, mēs labi pavadījām vairākus vakarus... bet ne jau par to ir stāsts. Vienu dienu ieminējos, ka es varētu kādu gadu arī brīvprātīgo darbu kādā nabadzīgā valstī pastrādāt un izdarīt ko labu pasaulei... Viņš uzreiz mani nolaida uz zemes un ieteica velti netērēt laiku un būvēt savu karjeru, lai nu kāda tā būtu. Es vairs neesmu tik jauns un man jāsāk domāt par ģimeni. Respektīvi, jādomā par stabilu darbu un sakārtotu dzīvi. Pirmo reizi dzirdēju to tik atklāti, bet tā arī ir, esmu 25 gadus vecs (kaut izskatos es uz 19)... Un jau jūtu kā laiks ģeometriskā progresijā pāatrina savu ritējumu. Man ir jāmainās tagad, jāseko saviem mērķiem vai arī es pazaudēšu savu iespēju ielēkt aizejošajā vilcienā..
Neskatoties uz visām sociālo tīklu, interneta un telekomunikāciju sniegtajām iespējām informācijas apmaiņai, komunikācijai, mēs kā civilizācija neesam apguvuši spēju mācīties no citu kļūdām. Paskaties kur gribi, pats uz sevi, vai uz citiem, uz politiķiem, biznesmeņiem, sētniecēm un aļikiem uz ielas. Visi kāpj uz tiem pašiem grābekļiem, turklāt pietiekoši regulāri.... Kaut kas nav kārtībā un sistemātiski, bet vairums no mums pat necenšas ko mainīt, jo jebkura mūsu darbība pret sistēmu un tās dziļākajiem cēloņiem (tajā skaitā egoismu kā (manuprāt) pirmcēloni), draud ar nepatīkamām sekām, sākot ar smīkņāšanu aiz muguras un beidzot ar zaudētu darbu vai vispār darba neatrašanu, jo tas tak ir tas stulbais/trakais... Turklāt nav jābūt nekādam idiotam ar ķieģeli rokās(, kas gatavs "atlaist Saeimu" ar izsistu logu palīdzību,) pietiek jau par daudz muti virināt un sekas var būt līdzīgas. (Šeit es gribu atkal paskaidrot, ka ne jau tikai manā galvā viss grozās ap politisko sistēmu Latvijā un Pasaulē, es domāju arī videi draudzīgu, sociāli taisnīgāku, ilgtspējīgu dzīvošanu, kas pat videniekos parasti izraisa nievājošu smīkņāšanu...)
Viens no risinājumiem ir 1)būt viduvējam, balansētam, mazliet, kaut kur pa kluso pabļaustīties, bet tā lai neviens nedzird... :)
2)Otrs variants ir noslīkt parastā dzīvē, strādāt, aizmirst par to kas tevi interesē, jo tā ir vieglāk (ar šo es negribu nevienu aizvainot, vienkārši ne jau visiem ir dzinulis mainīt pasauli, bet tiem kam ir, manuprāt to būtu jādara).
3)Trešais vairants ir radikālākais, kurš dod risku, bet dod lielas iespējas, ja ir gatavība ziedot ko vairāk kā pāris minūtes dienā, lai noklikšķinātu uz labdarības saita vai nokritizētu mūsu valdību internetā...
Es pagaidām esmu iestrēdzis starp pirmo un otro variantu. Un pēc viena ekonomiski šausmīga gada negribētu atkal riskēt atgriezties tajā situācijā, kad tev nav stabilu ienākumu, un ir jālūdz tuvinieku palīdzība. Ceru, kad būšu kaut mazliet nostabilizējies, sliekšos vairāk uz trešā varianta pusi.
Draugi no manām iepriekšējām sarunām varētu domāt, ka es taisos iesaistīties politkā, bet drīzāk tā būtu NVO darbība vai savs bizness, vai arī abi reizē.
Nav jau arī pašreiz tik ārkārtīgi būtiski kaut ko nekavējoši darīt. Domāju, ka var arī nogaidīt, uzkrāt zināšanas un attīstīties, veidot savu domubiedru grupas... Un pie iespējas, rīkoties. Bet vai es to daru? Tikai daļēji un reizēm es arī pilnībā attālinos no sava mērķa. Arī fiziskās formas uzlabošana ir neregulāra. Visvājākais punkts ir laika plānošana. Nē. Atkal motivācja ir vājais punkts, jo vairāk vai mazāk saplānoju savus darba laikus, kamēr sevis attīstīšanai vienmēr pietrūkst laika. Būtībā vienkaršais "Just do it" ir tas, kas man ir vajadzīgs.
Tad nu savā pašapcerošajā stāstījumā esmu nonācis pie mūsu neatņemamā celabiedra - bailēm. Mēs visi ar laiku iemācamies izvairīties no bailēm, kaut īstais risinājums ir stāties tām pretī vai arī uzlikt visam "mīksto", nesatraukties, vienkārši lēkt nezināmajā, nedomājot...Ceru, ka man pietiks drosmes un apņēmības izvēlēties pareizos ceļus un tos patiešām iet..
Pie reizes es gribētu visiem atvainoties par to, ka esmu švaks draugs un nekomunicēju tik bieži ar jums, kā man gribētos, bet pēdējā laikā esmu vairak centrējies uz Vācijas draugu iegūšanu + sevis mainīšanu, tādējādi tēvzemē palikušie ir palikuši otrajā plānā. Tas tā, pa godīgo, bez aplinkiem... Piedodiet.
Nezinu vai kāds šo manu garo vārsmojumu vispār izlasīs, bet šeit konspektīvi var gūt ieskatu manos prātojumos, kas normālos apstākļos tik skaidri neparādās. Pie reizes šeit izteiktais nepatīk manam senajam ienaidniekam - ego. Tāpēc vien ir vērts šo rakstu publicēt. Pamazām mēģinu pārņemt kontroli pār savu ego un savu dzīvi. Paradoksāli, bet tik daudz runājot par sevi, var arī sevi un savu ego pakaitināt. Būtībā šis raksts ir viens no maniem centieniem sevi motivēt rīkoties. Cerams, ka šis publiskais ieraksts dos to papildus stimulu, kas man ir vajadzīgs.
26.09.2011.
Mārtiņš Grels
